pundurcuka

Pundurcūkas

Cūku turēšana kā mājdzīvnieku ir kļuvusi ar diezgan modernu trendu mūsdienās. Ja par Džordžam Klūnijam var būt pundurcūka, tad kāpēc gan ikvienam no mums tradicionālais suns un kaķis nevarētu tikt aizvietots ar mazu pundurcūciņu?

Cūkas ir inteliģenti, sabiedriski un ziņkārīgi dzīvnieki. Taču ziņkārība ne vienmēr mājdzīvnieku saimniekos tiek atzīta par pozitīvāko īpašību, jo viņi vēlas visu izprast, apēst, apostīt, un pat aizbēgt, lai apskatītu plašākas teritorijas un microcreditos online. Taču ikdienā pundurcūkas sniedz lielu prieku ģimenei, it īpaši bērniem. Turot šo dzīvnieku, ar laiku varēsi pamanīt, ka tām patīk gozēties sabiedrībā, un viņas vienmēr gulēs turpat netālu, kad pie jums būs sanākuši ciemiņi.

Pozitīvās īpašības, lai iegādātos sev pundurcūku:

Cūkas ir ļoti inteliģentas un tām ir izteikta atmiņa. Būs viegli sadzīvot ar šo mājdzīvnieku, jo viņa ātri mācās un apgūst dažādus trikus. Līdzīgi gudrajiem suņiem, cūkām var iemācīt dažādus trikus, uzstāties citu priekšā, kā arī nokārtoties ārpus mājas. Pārtika ir cūku lielākā motivācija, tāpēc tā būs lielākā motivācija, lai kaut ko iemācītos. Redzot, ka atlīdzībā ir ēdiens, cūkām pašām ir ļoti liela vēlme iemācīties ko jaunu. Cūku smadzenes ierindojas kā vienas no attīstītākajām, tieši aiz delfīna atmiņas. Lai sasniegtu savu ēdienu, cūkas ir spējīgas iemācīties atvērt ledusskapja durvis, kā arī dažādus plauktus, kur būs novietota viņu prioritāte – ēdiens.

Pundurcūkām ir ļoti progresīva valoda un viņas spēj izdot daudz vairāk skaņas kā standarta rukšķēšana. Cūkas pat māk smieties un klepot. Tāpat kā suņi, cūkas arī māk riet kad saredz briesmas vai sajūt potenciālo draudu. Viņas prot arī sasveicināties ar cilvēkiem, burtiski iespiedzoties. Kad tās ir sadusmotas vai aizvainotas, var radīt ņurdēšanas skaņu, kā arī dziļi klepot. Viņas ir ļoti komunikablas un sirsnīgas. Tās alkst arī ķermeņa siltumu un saimnieka tuvumu, un viņām patīk arī gulēt kopā ar savu saimnieku.

Kad pundurcūkas neēd vai nekomunicē ar cilvēkiem, viņām patīk nodoties jaunām zināšanām. Tās ir instinktīvi ziņkārīgas un vēlas visu izpētīt, ošņājot ar savu degunu. Cūkas var saost apraktas lietas pat vairāku metru dziļumā.

Pundurcūkas ir ļoti viegli kopjamas, un arī pie veterinārārsta jādodas reti – reizi gadā ir nepieciešama vakcinācija un nogriezt ataugušos nagus. Cūku mati, kuri arī mēdz izkrist, neizraisa alerģiju, kas nozīmē, ka šie mājdzīvnieki ir laba alternatīva tiem cilvēkiem, kuriem faktiski ir alerģija pret dzīvnieku spalvām. Pundurcūkas pašas par sevi ir ļoti tīrīgas un bez smaržas.

Negatīvās īpašības, kāpēc neiegādāties pundurcūku:

Pundurcūkas ir gudras un prot manipulēt ar dažādām lietām. Viņas darīs visu, lai sasniegtu savu galveno mērķi, kas, visbiežāk ir tikai ēdiens. Cūkas ir nepielūdzamas centienos iegūt sev pārtiku.

Pundurcūkām ir nepieciešama regulāra komunikācija ar savu saimnieku, jo pretējā gadījumā, tās mēdz garlaikoties un radīt mājā haosu. Atstātas novārtā un garlaikotas, cūkas ir ļoti destruktīvas. Viņu it kā nekaitīgā ziņkārība var pārvērst māju par saplosītu paklāju kara lauku, apgāztām atkritumu tvertnēm, saplēstiem puķu podiem, kur smiltis būs izstumtas pa visu grīdu.

Cūkām ļoti garšo dažādu augu saknes un prestamos personales, kas nozīmē, ka siltā laikā tavs pagalms būs apdraudēts. Arī zīles un tārpi ir iemīļots cūku pārtikas produkts. Pundurcūkas var saost pārtiku un uzrakt pagalmu īsā laika posmā, tāpēc no tām nedrīkst atraut skatienu.

Lai gan fiziski cūkām ir zemas uzturēšanas prasības, tās viegli vien var saslimt ar dažādām veselības problēmām. Tās ir ļoti jutīgas pret lielu karstumu, kā arī stresu. Ar lielu vēderu un neaktīvu dzīvesveidu, tās var palielināt sev risku saslimt ar plaušu un sirds slimībām. Lielā karstumā cūkām ir nepieciešams pagalmā izveidot dubļu baseins, jo tās nespēj izturēt karsto sauli. Viņām vairāk patīk vēsas temperatūras.

giraffe-1341638_1920

Dzīvnieki un svētki

Straujiem soļiem tuvojas brīvdienu sezona, kuru nenoliedzami pavadīsim kopā arī ar saviem mīļajiem četrkājainajiem draugiem. Sākoties lielajam dāvanu pirkšanas bumam, mājas rotāšanai, galda noformējuma domāšanai un citām nozīmīgām svētku lietām, jāatceras veltīt laiks arī savam mājdzīvniekam. Svētku laiks var būt īpaši bīstams dzīvniekiem, kuri brīvi pārvietojas pa māju. Šeit būs daži padomi, kā palīdzēt dzīvniekam pārvarēt saspringto svētku laiku un neiekļūt nekādās riska situācijās.

Patstāvīgs grafiks
Laikā, kad jāiepērk tik daudz dāvanas un daudz citas lietas, saimnieki mēdz aizmirst par dzīvnieku vitālo nepieciešamību doties pastaigās svaigā gaisā, barot konkrētā laikā, kā tas ir bijis līdz šim. Dzīvnieki pierod pie vienas rutīnas, un izmainot viņu grafiku, var veidoties veselības problēmas. Dzīvniekam ir nepieciešama tādi pati uzmanība, kā tas ir bijis vienmēr. Arī rotaļu laiks nedrīkst tikt izlaists, jo dzīvniekam ir nepieciešama cilvēka mijiedarbība un aktivitātes. Ja mājās ir kāds mazāks dzīvnieks, kurš atrodas būrītī, tad nepieciešams to tikpat regulāri iztīrīt, apmainīt svaigu ūdeni un patstāvīgi nodrošināt ar pārtikas padevi.

Svētku dekorējumi
Rotājot savu māju, atceries par to, ka dzīvniekam būs jauna rotaļu pieredze, kad mājā parādīsies kāds vizulis. Mirgojošas mantiņas, vizulīši un rotējošas bumbiņas pievilina dzīvnieku uzmanību. Pirms izdekorē savu māju, jāpārdomā, lai dzīvnieks nesabojā visus dekorus. Ne tikai vizuālais skats būs izbojāts, bet arī detaļu lūšana var būtiski kaitēt dzīvnieka veselībai. It īpaši, ja mantiņas ir no plīstoša materiāla, tas var kaitēt gan ķepām, gan gremošanas orgāniem, ja dzīvnieks izdomā apēst kādu detaļu. Protams, būtiska lieta ir pati Ziemassvētku eglīte. Tai ir jābūt ļoti piestiprinātai, lai dzīvnieks nespēj to apgāzt. Tāpat uzmanīgi jāpārdomā, vai sveces būs pareizais eglīšu dekorējums. Ja mājās ir dzīvnieki, kam patīk asināt zobus, piemēram, truši, suņi, kaķi, īpaši jāuzmanās ar elektrības vadiem. Ēdamie svētku dekorējumi, kā šokolādes salavecīši, ir bīstami jebkuram dzīvniekam. Šokolāde satur paaugstinātu cukura un ksilīta daudzumu, kas dzīvniekiem pat mazās devās ir bīstams un var novest līdz letālam rezultātam.

Svētku ēdiens
Arī tad, ja dzīvnieks ir tavas ģimenes loceklis, viņam nevajadzētu atrasties pie kopējā ēdienu galda ne svētku laikā, ne ikdienā. Daudzas lietas, ko mēs lietojam pārtikā un šķiet pilnīgi veselīgas, dzīvniekiem var būt kaitīgas. Tieši tāpēc dzīvniekiem ir specializēta pārtika, nevis tā pati, ko lietojam savā uzturā. Ēdienu pārpaliekas, kā arī svētku cepeša kauliņi ir bīstami un nav paredzēti, lai dotu dzīvniekam. Īpaši mazie vistu, tītaru, pīļu kauliņi ir asi un lauskas var radīt smagus iekšējo orgānu un mutes dobuma bojājumus. Ne tikai ēdieni, bet dzērieni ir bīstami dzīvnieku veselībai. Ja mēdzam Jauno gadu atzīmēt pie šampānieša glāzes, tad dzīvniekam šis svētku dzēriens ir aizliegto lietu sarakstā. Pat maza deva alkohola dzīvniekiem ir bīstama veselībai.

Troksnis, burzma
Dzīvnieki nav pieraduši pie patstāvīga liela trokšņa, tāpēc, ja aicini uz savām mājām daudz svētku viesus, padomā, lai dzīvniekam būtu kāds kluss stūrītis, kur atgūties no cilvēku burzmas. It īpaši, salūts var radīt uztraukumu dzīvniekam, tāpēc, ja dodies to vērot ārā mājas pagalmā, atstāj dzīvnieku mājās, lai viņš nenobīstas un bailēs neaizbēg tālu prom. Arī pirmssvētku laiks ir bīstams, lai dzīvniekus palaistu vienus skraidīt pa apkārtni. Pastaigās dodies tikai ar siksniņu, jo svētku iepirkšanās bums un lielā satiksmes burzma var pamatīgi nobiedēt tavu mājdzīvnieku.

majlopu-nozime

Mājlopu nozīme

Varam teikt, ka mājlopi ir tie paši mājdzīvnieki, taču ir zināma atšķirība starp šiem abiem vārdiem. Mājdzīvnieki mēdz būt cilvēku kompanjoni ikdienā, tie dzīvo kopā vienā mājā, tos pat audzina kā ģimenes locekļus (piemēram, dresējot suņus). Taču mājlopiem liktenis ir nedaudz savādāks: tie tiek audzēti tautsaimnieciskiem mērķiem, no tiem cilvēki iegūst dažnedažādus labumus. Mājlopu audzēšana tiek dēvēta par lopkopību.

Piena ražošana

Mājlopi tiek audzēti, lai iegūtu saimniecībā pienu un izgatavotu piena produktus (sieru, biezpienu, kefīru un citus). Šādam mērķim tiek audzētas pamatā govis, bet arī kazas spēj dot pienu, no kā tālāk tiek ražoti pārtikas produkti. Kazu audzēšana ir mazāk izplatīta Latvijā, un visa iegūtā produkcija visbiežāk tiek izmantota uz vietas esošajā saimniecībā. Šobrīd piena ieguve ir ļoti automatizēta, ir izgatavotas augstas klases tehnoloģijas, lai lopkopības saimniecības varētu darboties ar lielu produktivitāti. Piens ir viena no nozīmīgākajām eksportprecēm, tāpēc govju audzēšanas apjomi aug ar katru gadu.

Pārtikas ieguve

Lielus, kā arī mazākus zīdītājus un putnus audzē pārtikas produktu iegūšanai. Gaļa tiek iegūta no liellopiem (govīm), cūkām, aitām, trušiem un citiem, kā arī no putniem (tītariem, pīlēm, zosīm un vistām). Produkti, kādi tiek iegūti no lopiem ir visdažādākie, tāpēc lopkopība ir ļoti ienesīgs darbs. Nav viegli uzturēt lielu ganāmpulku, nodrošināt patstāvīgi to ar barību, apkopt uzturēšanās vietas, nodrošināt visu nepieciešamo, līdz brīdim, kad tiks nokauti. Taču sakarā ar to, ka lielākā daļa cilvēku lieto uzturā gaļas produktus, šī saimniecības nozare gūst labus ienākumus. Gaļa tiek izmantota lielos apjomos desās, žāvējumos, maltajā gaļā, pusfabrikātos, kas ir sasaldēti un domāti ātrai ēdiena pagatavošanai (piemēram, pelmeņi un frikadeles). Vislielākais procentuālais sastāvs, ko izmanto gaļas rūpniecībā nāk no cūku audzētājiem, otrajā vietā ir putnu gaļa.

Olas iegūst no vistām, un tiek plaši izmantotas pārtikā. Tās sastāv no daudz vērtīgām uzturvielām, kas nepieciešamas cilvēka ķermenim katru dienu. Mazāk populāras, taču pārtikā tiek izmantotas arī pīļu un zosu olas, taču šos putnus vairāk mēdz audzēt spalvu un gaļas ieguvei. Mazas un dekoratīvas ir paipalu olas. Olas ēd ne tikai cepot un vārot, bet termiski apstrādājot iegūst speciālu olu pulveri, ko izmanto konditorejā un pārtikas rūpniecībā.

Smagāku darbu veikšanai

Smagu darbu veikšana ar dzīvnieku palīdzību bija neatņemama sastāvdaļa mūsu senču sētās. Tika izmantoti buļļi un zirgi, kas vilka smagos arklus, kultivatorus, kā arī pārvietošanās līdzekļus. Ratu pajūgā izmantoja zirga spēku. Šobrīd krietni mazāk izmanto dzīvniekus šādiem mērķiem, to vietu ir aizstājuši traktori, kombaini, automašīnas. Taču nereti kādā nabadzīgākā saimniecībā ir iespēja ieraudzīt ar zirgu vadāmu pajūgu.

Preču ražošanai

Kas gan var būt siltāks, kā īsta aitas vilnas sega aukstos ziemas vakaros, vai truša vilnas cepure? Arī šīs preces tiek iegūtas no lauksaimniecībā audzētiem lopiem un to vilnas. Aitas vilna ir vispieprasītākais izejmateriāls dabīgas izstrādes gultas veļai, siltajām ziemas čībām, vestēm un citiem produktiem. Vilnai ir laba termo-caurlaidība: ziemā tā silda, bet vasarā atdzesē ķermeni. Lopkopji izmanto liellopu mēslus, tīrumu mēslošanai un apstrādei. Tāpat tas ir arī labs kurināmais. Trušu vilna ir vispopulārākais izejmateriāls, no kā iegūst to vilnu, kas tiek adīta vilnas zeķēs, cimdos un lakatos. Putnu olās ir noderīgas aminoskābes, ko izmanto kosmētikā – šampūnu ražošanā, matu masku sastāvā, krēmos.

liellopi

Liellopi

Senos laikos, pirmo liellopu, ko pieradināja saimniecības darbu veikšanai bija taurs. Šobrīd pirmā pieradinātā suga Eirāzijas taurs ir izmiris dzīvnieks, taču viņu pēcteči vēl joprojām kalpo cilvēkiem par palīgiem saimniecības darbos un kā gaļas ieguves dzīvnieki. Liellopu pieradināšana ir datējama jau pirms 8000 gadiem, kas notika Divupē. Vecākie atrastie tauru kauli ir no apmēram 9000 gadu senās pagātnes, taču nav zināms, vai šajā laikā viņš jau skaitījās kā pieradināts dzīvnieks. Pirms 7 tūkstošiem gadu palielinājās vajadzība pēc spēcīgiem darbu veicējiem, tāpēc iedzīvotāji pieradināja arvien vairāk liellopus, un kā nākamā suga aiz tauriem, ko pieradināja, bija zebu.

Pie liellopiem pieder: govs (mātīte), bullis (tēviņš), vērsis (kastrēts tēviņš) un teļš (mazulis). Tie ir zālēdāji, kas vasarā vislabprātāk ēd zaļu un svaigu zāli, bet ziemā pārtiek no sakaltētiem salmiem. Lopi, kuri tiek audzēti gaļas iegūšanai, papildus svaigai zālei tiek baroti ar speciālu pārtiku, ko paši ražotāji sauc par spēkbarību. Pārsvarā visām šķirnēm un abiem dzimumiem ir spēcīgi ragi. Lieluma ziņā, vismasīvākie izaug kastrētie tēviņi vērši, tad buļļi un pašas mazākās ir mātītes. Latvijā zemnieki audzē divas govju šķirnes: Latvijas brūnās un Latvijas zilās govis. Zilo govju izcelsme ir tepat Latvijā, Kurzemes novadā. Tā ir retāk sastopama šķirne kā Latvijas brūnās govis un tiek audzēta praktiski tikai piena iegūšanai; izteikti mazā masa un arī skaitliski nelielais daudzums nosaka to, ka šo sugu neizmanto gaļas iegūšanā. Turpretī otra suga, brūnā govs, ir populārākā, ko audzē visā valstī (apmēram sastāda 75%) un tiek izmantota gan piena, gan gaļas ražošanai.

Sākotnēji liellopi tika audzēti sava spēka dēļ, vēlā tikai tos sāka izmantot pārtikā. Tiem ir masīvs ķermenis ar ļoti spēcīgiem muskuļiem, tāpēc varēja bez piepūles apstrādāt zemi cilvēku vietā. Tikai trešajā vietā (aiz cūkas gaļas un putnu gaļas) ir liellopu gaļa pārtikas ražošanā, taču nevar teikt, ka tas arī ir maz. Sakarā ar to, ka liellopu audzēšana visvairāk balstās uz gaļas ieguvi, tad dzīvnieki vairs nav ģenētiski tik spēcīgi kā viņu senči, – tie vairs nav tik aktīvi un ir spiesti pavadīt savu dzīvi fermās, šauros aizgaldos, kas ierobežo to kustības. Piena govis dzīvo apmēram 5 gadus, jo lielā pārslaukuma dēļ tās vairs nespēj ražot pienu, un tiek nokautas kā gaļas lopi. Lielās piena saimniecības dienā mēdz izslaukt no govīm līdz pat 30 litriem piena, kas, dabīgos apstākļos, būtu tikai līdz 5 litriem piena.

Ir valstis, kur liellopus izmanto kā izklaides objektus – Portugāle, Francija un Spānija ir populāra ar savām buļļu cīņām. Buļļu cīņās raksturīga aina ir matadors, kas vicina sarkanu lakatu, satracinot bulli. Taču maldīgs ir priekšstats, par to, ka bulli satracina sarkanā krāsa, jo, patiesībā, buļļi nespēj atšķirt krāsas – tos satracina plīvojošais lakats. Vienīgā vieta, kur patiešām liellopi var justies neapdraudēti ir Indija – tur tie ir svētie dzīvnieki, var staigāt pa pilsētu ielām, un neviens nav tiesīgs tos aizskart. Nepālā govs ir nacionālais dzīvnieks, tāpēc to nemēdz audzēt gaļai, bet gan vairāk pienam un darba spēkam. Latvijā, tāpat ka daudzās pasaules valstīs, norisinās Pasaules Dabas Fonda izveidotā programma, kas paplašina savvaļas tauru uzturēšanās teritorijas. Kopš 2004. gada Papes ezera mitrajās pļavās savvaļā dzīvo tauri, kas nodrošina bioloģiskās daudzveidības pastāvēšanu.