Liellopi

Senos laikos, pirmo liellopu, ko pieradināja saimniecības darbu veikšanai bija taurs. Šobrīd pirmā pieradinātā suga Eirāzijas taurs ir izmiris dzīvnieks, taču viņu pēcteči vēl joprojām kalpo cilvēkiem par palīgiem saimniecības darbos un kā gaļas ieguves dzīvnieki. Liellopu pieradināšana ir datējama jau pirms 8000 gadiem, kas notika Divupē. Vecākie atrastie tauru kauli ir no apmēram 9000 gadu senās pagātnes, taču nav zināms, vai šajā laikā viņš jau skaitījās kā pieradināts dzīvnieks. Pirms 7 tūkstošiem gadu palielinājās vajadzība pēc spēcīgiem darbu veicējiem, tāpēc iedzīvotāji pieradināja arvien vairāk liellopus, un kā nākamā suga aiz tauriem, ko pieradināja, bija zebu.

Pie liellopiem pieder: govs (mātīte), bullis (tēviņš), vērsis (kastrēts tēviņš) un teļš (mazulis). Tie ir zālēdāji, kas vasarā vislabprātāk ēd zaļu un svaigu zāli, bet ziemā pārtiek no sakaltētiem salmiem. Lopi, kuri tiek audzēti gaļas iegūšanai, papildus svaigai zālei tiek baroti ar speciālu pārtiku, ko paši ražotāji sauc par spēkbarību. Pārsvarā visām šķirnēm un abiem dzimumiem ir spēcīgi ragi. Lieluma ziņā, vismasīvākie izaug kastrētie tēviņi vērši, tad buļļi un pašas mazākās ir mātītes. Latvijā zemnieki audzē divas govju šķirnes: Latvijas brūnās un Latvijas zilās govis. Zilo govju izcelsme ir tepat Latvijā, Kurzemes novadā. Tā ir retāk sastopama šķirne kā Latvijas brūnās govis un tiek audzēta praktiski tikai piena iegūšanai; izteikti mazā masa un arī skaitliski nelielais daudzums nosaka to, ka šo sugu neizmanto gaļas iegūšanā. Turpretī otra suga, brūnā govs, ir populārākā, ko audzē visā valstī (apmēram sastāda 75%) un tiek izmantota gan piena, gan gaļas ražošanai.

Sākotnēji liellopi tika audzēti sava spēka dēļ, vēlā tikai tos sāka izmantot pārtikā. Tiem ir masīvs ķermenis ar ļoti spēcīgiem muskuļiem, tāpēc varēja bez piepūles apstrādāt zemi cilvēku vietā. Tikai trešajā vietā (aiz cūkas gaļas un putnu gaļas) ir liellopu gaļa pārtikas ražošanā, taču nevar teikt, ka tas arī ir maz. Sakarā ar to, ka liellopu audzēšana visvairāk balstās uz gaļas ieguvi, tad dzīvnieki vairs nav ģenētiski tik spēcīgi kā viņu senči, – tie vairs nav tik aktīvi un ir spiesti pavadīt savu dzīvi fermās, šauros aizgaldos, kas ierobežo to kustības. Piena govis dzīvo apmēram 5 gadus, jo lielā pārslaukuma dēļ tās vairs nespēj ražot pienu, un tiek nokautas kā gaļas lopi. Lielās piena saimniecības dienā mēdz izslaukt no govīm līdz pat 30 litriem piena, kas, dabīgos apstākļos, būtu tikai līdz 5 litriem piena.

Ir valstis, kur liellopus izmanto kā izklaides objektus – Portugāle, Francija un Spānija ir populāra ar savām buļļu cīņām. Buļļu cīņās raksturīga aina ir matadors, kas vicina sarkanu lakatu, satracinot bulli. Taču maldīgs ir priekšstats, par to, ka bulli satracina sarkanā krāsa, jo, patiesībā, buļļi nespēj atšķirt krāsas – tos satracina plīvojošais lakats. Vienīgā vieta, kur patiešām liellopi var justies neapdraudēti ir Indija – tur tie ir svētie dzīvnieki, var staigāt pa pilsētu ielām, un neviens nav tiesīgs tos aizskart. Nepālā govs ir nacionālais dzīvnieks, tāpēc to nemēdz audzēt gaļai, bet gan vairāk pienam un darba spēkam. Latvijā, tāpat ka daudzās pasaules valstīs, norisinās Pasaules Dabas Fonda izveidotā programma, kas paplašina savvaļas tauru uzturēšanās teritorijas. Kopš 2004. gada Papes ezera mitrajās pļavās savvaļā dzīvo tauri, kas nodrošina bioloģiskās daudzveidības pastāvēšanu.